__________________________________________________________________________________________________________________________________
Ņujorka, 9. jūnijs, 2025 –
Polijas ģenerālkonsulātā pulcējās diplomāti, kritiķi un mūziķi, lai piedalītos Ņujorkas konservatorijas ikgadējā “Gala” pasākumā. Vakara centrā bija latviešu pianiste Dzintra Erliha – vairāku starptautisku konkursu laureāte un izcila 20. gadsimta Baltijas repertuāra pētniece un interprete.
Starp Mocarta Rondo alla Turca un Rahmaņinova Études-Tableaux Erliha iekļāva četrus Lūcijas Garūtas Prelūdijas (1927–1929) un meditatīvo Meditāciju (1935). Īsā ievadrunā viņa pieminēja Garūtas skolotājus Parīzē – Alfrēdu Korto un Izidoru Filipu – un raksturoja komponisti kā “Latvijas klavieru dzejnieci”. Garūtas skaņdarbu mirdzošās, franču mūzikas ietekmētās harmonijas kontrastēja ar vācu un krievu meistaru darbiem, atklājot, kā rakstīja kāds kritiķis nākamajā rītā, “nepārprotamu latviešu lirismu ar Skrjabina ekstāzes pieskaņu”.
Lūcija Garūta, dzimusi Rīgā 1902. gadā, mācījās Latvijas Konservatorijā un vēlāk Parīzē (klavierspēle pie Korto un Filipa, kompozīcija pie Pola Dikā, 1926–1928). Viņas gandrīz 200 darbu katalogā ietverti gan intīmi klavierminiatūru opusi, gan kara laika kantāte Dievs, Tava zeme deg! (1944), kas padomju okupācijas laikā tika aizliegta. 1930. gadu kritiķi slavēja Garūtas prasmi apvienot Les Six avangarda idejas ar latviešu tautas mūzikas modalitāti.
Erlihas misija popularizēt latviešu mūziku
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas absolvente Erliha ieguva mākslas doktora grādu ar disertāciju par Lūcijas Garūtas kamermūziku. Viņa pilnveidoja klavierspēli pie kanādiešu virtuoza Artura Ozoliņa un ir guvusi godalgas konkursos Lietuvā, Itālijā, Kanādā un Francijā. Erliha uzstājusies Brazīlijā, Islandē, Somijā un citur. Viņas 2008. gada albums Zvaigznes skatiens iepazīstināja klausītājus ārpus Latvijas ar Garūtas klaviermūziku, bet vēl divi albumi (2010) veltīti komponistes kamer- un vokālajai mūzikai. Kopš pievienošanās Ņujorkas konservatorijas mācībspēkiem 2025. gadā Erliha katrā solokoncertā iekļauj latviešu mūziku, atbalstot sava skolotāja moto: “Mūzika ir diplomātija skaņās.”
Piektdienas ovācijas liecina, ka Garūtas klavieru poēmas spēj uzrunāt klausītājus tālu aiz Baltijas robežām. Spriežot pēc impresāriju intereses pēc koncerta, Ņujorka drīzumā var sagaidīt vēl vairāk no Erlihas un Garūtas – un latviešu mūzika, iespējams, ir atradusi jaunu, pārliecinošu vēstnesi pasaules mērogā.
