Publicēts žurnālā Sievietes Pasaule, Nr. 2, 1935. gada 15. janvārī. Zemāk saglabāts latviešu avotteksts no žurnāla skena, lai to varētu pārbaudīt TranslatePress tulkojumā.
Mans pirmais lielais draugs
Lūcija Garūta
Ilgi es viņu gaidīju, savu pirmo lielo draugu. Toreiz es gan vēl nenojautu, kādi draugi būsim; bet sēdēju ikdienas uz loga tai cerībā, ka tētiņam mājās nākot būs līdz arī viņš – mans lolotais sapnis. Dienas nāca un gāja; ikdienas redzēju tēvu caur sētu mājās nākot – bez viņa! Bet reiz mājās pārnācis tēvs teica, ka šodien – būšot! Un tad – lieli spēcīgi vīri viņu uznesa piektajā stāvā, un lēni – man šķita bezgala ilgi – atsvabināja viņu no brezenta segas, – un nu viņš stāvēja mūsu istabā – melnais pianīno!
Kas tā bija par laimīgu dienu! Mans sengaidītais bija bezgala sirsnīgs pret mani: pirmajā vakarā viņš man rādīja, kādas brīnišķas skaņas rodas, ja zināmas skaņas reizē piesit. Mēs kļuvām draugi. Neaprakstāmi bija mēnešnīcas vakari mana jaunā drauga sabiedrībā. (Toreiz es nezināju gudros vārdus - akords, tonika, dominante). Ikvakaru mans melnais koka draugs ar skanošo dvēseli vadīja ar brīnišķīgu varu manus pirkstus pa taustiņiem. Es klausījos stundām ilgi jaukajās skaņās. Kad māmiņa teica, ka laiks pie miera doties, ar žēlumu šķīros no sava drauga, noglāstīju, noskūpstīju viņu ar vārdiem: “līdz rītam”.
Kas zin, varbūt, mans draugs sēroja tai dienā, kad man nozuda divas biļītes. Jo drīzi nāca citas meitenītes ar biļītēm, sēdās manā vietā, bet es sēdēju blakus un skaitīju: “viens, divi, trīs” un stāstīju par pus- un ceturtdaļnotīm.
Bet mans draugs bija vēl arvienu man uzticīgs. Kad bijām divatā, viņš uzklausīja mani priekos un, galvenais, glāba bēdu un izmisuma brīžos. Bet es nebiju vairs uzticīga viņam. Par dziesmām kļuvušās sāpes un laimi nedzirdēja viņš vien. Tās sāka skanēt koncertos, un es pati tais brīžos sēdēju pie liela, melna flīģeļa. Un lūk, šeit dzima mana lielā neuzticība. Es jutu, kāda starpība ir starp Steinway-flīģeli un manu veco, nolietoto pianīno, kuram daudzi taustiņi vairs neskanēja; un man uzausa doma - dabūt tādu Steinway-flīģeli mājās! Šo sapni lolojot nejutu, ko nodaru savam vecajam draugam un sev pašai.
Tad pienāca brīdis, kura nejēdzīgumu es nebiju iepriekš paredzējusi. Ienāca svešs vīrs, apskatīja manu draugu no visām pusēm, uzsita cieti ar vienu pirkstu uz pāris taustiņiem un noteica asā skaņā. Tai brīdī mani kas iesāpējās; es sajutu to apvainojumu, kas tika izteikts manam draugam. Līdz sirds dziļumiem aizvainota, piesēdos un rādīju, cik maigas skaņas mans pianīno vēl spēj dot.
“Nu jā, kad tā spēlē,” svešais gari noteica. Un tad – “nu labi!” Un noskaitīja uz galda nepatīkamās zaļās papīra zīmes – 33 tūkstošu rubļu (toreiz latu nebija). Kautkas sirdī neizsakāmi kremta, bet es turējos pie domas: “Nevar nekā grozīt, citas izejas nav, šī nauda vajadzīga dārgā flīģeļa iemaksai.”
Tad atskanēja telefona zvans – svešais vīrs ziņoja, ka tūlīt sūtīs nesējus pēc instrumenta. Šai brīdī man kļuva skaidrs, ko esmu izdarījuse, ka par 30 sudraba grašiem esmu pārdevusi savu bērnību, savu līdzšinējo dzīvi – sevi pašu! Kā senās bērnības dienās laimē, tā tagad izmisumā noglāstīju savu draugu un tad aizbēgu uz kādām tuvējām mājām, lai nebūtu klāt briesmīgajā brīdī. Bet liktens gribēja, lai es dzirdu šo brīdi. Lai noskaidrotu, kur atrodas nozudusi klavieru atslēga, man piezvanīja.
Nekad neaizmirsīšu šo šausmīgo skaņu telefona trubiņā. Laikam durvis uz trepēm bija jau atvērtas, jo tā savādi stipri atskanēja smago zābaku klaudzieni un zemās svešu vīru balsis. Ledaini, auksti, kā līķu nesēji iznes iz mājām mīļu cilvēku, tur uzsedza segu un nesa ārā manu uzticīgo draugu – draugu, kas nekad nebija sagādājis vilšanos, – manu ilgu gadu laimi…
Kur esi tagad, mans seno dienu lielais draugs? Brīnišķais Steinway-flīģelis ar 3 pedāļiem neremdēja manas skumjas pēc tevis. Es ilgi dzēnāju tavas pēdas un kad sadzenāju – piedod – neaizgāju! Man trūka atkal nodevīgo 30 sudraba grašu, lai tevi cienīgi savās mājās atvestu! Un ko gan es būtu teikusi tev uz brīdi tiekoties svešās mājās, kur apkārt ziņkārīgas acis, tev – ar kuru biju radusi runāt divatā! Nezinu, kur esi, vai skumsti. Man tevi atceroties vēl arvienu ir bezgala grūti.
Tautai
Tauta, tavs liktens bij tumsā tīts,
Tagad tavs sapnis ir piepildīts, -
Brīve ir tava, Latvija tava,
Svešas varas pār tevi vairs nava!
Tauta, tev uzausis brīves rīts;
Nedomā: “viss nu ir piepildīts.”
Pagātni paturi prātā arvienu,
Vairāk tad jutīsi gaišu šo dienu.
Sargi to zemi, ko pate sev ņēmi,
Mīli to zemi, ko pate sev ņēmi,
Dēliem viscēlajiem vadīt to ļauji,
Nezāles ļaunas iz saknēm rauji!
Dēli, kas dzimtenes likteņus vadat,
Augstāk par sevi Latviju stādat!
Turat pār visu, pār visu svētas!
Smiltainē guldīto varoņu pēdas
Rakstīts 1932. g.
Latviešu avotteksts
Zemāk redzamais latviešu teksts seko iesniegtajam skenam un saglabā laikmeta rakstību vietās, kur tā ir salasāma.
Atvērt latviešu avottekstu
Lūcija Garūta.
Mans pirmais lielais draugs.
Ilgi es viņu gaidīju, savu pirmo lielo draugu. Toreiz es gan vēl nenojautu, kādi draugi būsim; bet sēdēju ikdienas uz loga tai cerībā, ka tētiņam mājās nākot būs līdz arī viņš – mans lolotais sapnis. Dienas nāca un gāja; ikdienas redzēju tēvu caur sētu mājās nākot – bez viņa! Bet reiz mājās pārnācis tēvs teica, ka šodien – būšot! Un tad – lieli spēcīgi vīri viņu uznesa piektajā stāvā, un lēni – man šķita bezgala ilgi – atsvabināja viņu no brezenta segas, – un nu viņš stāvēja mūsu istabā – melnais pianīno!
Kas tā bija par laimīgu dienu! Mans sengaidītais bija bezgala sirsnīgs pret mani: pirmajā vakarā viņš man rādīja, kādas brīnišķas skaņas rodas, ja zināmas skaņas reizē piesit. Mēs kļuvām draugi. Neaprakstāmi bija mēnešnīcas vakari mana jaunā drauga sabiedrībā. (Toreiz es nezināju gudros vārdus – akords, tonika, dominante). Ikvakaru mans melnais koka draugs ar skanošo dvēseli vadīja ar brīnišķīgu varu manus pirkstus pa taustiņiem. Es klausījos stundām ilgi jaukajās skaņās. Kad māmiņa teica, ka laiks pie miera doties, ar žēlumu šķīros no sava drauga, noglāstīju, noskūpstīju viņu ar vārdiem: “līdz rītam”.
Kas zin, varbūt, mans draugs sēroja tai dienā, kad man nozuda divas biļītes. Jo drīzi nāca citas meitenītes ar biļītēm, sēdās manā vietā, bet es sēdēju blakus un skaitīju: “viens, divi, trīs” un stāstīju par pus- un ceturtdaļnotīm.
Bet mans draugs bija vēl arvienu man uzticīgs. Kad bijām divatā, viņš uzklausīja mani priekos un, galvenais, glāba bēdu un izmisuma brīžos. Bet es nebiju vairs uzticīga viņam. Par dziesmām kļuvušās sāpes un laimi nedzirdēja viņš vien. Tās sāka skanēt koncertos, un es pati tais brīžos sēdēju pie liela, melna flīģeļa. Un lūk, šeit dzima mana lielā neuzticība. Es jutu, kāda starpība ir starp Steinway-flīģeli un manu veco, nolietoto pianīno, kuram daudzi taustiņi vairs neskanēja; un man uzausa doma – dabūt tādu Steinway-flīģeli mājās! Šo sapni lolojot nejutu, ko nodaru savam vecajam draugam un sev pašai.
Tad pienāca brīdis, kura nejēdzīgumu es nebiju iepriekš paredzējusi. Ienāca svešs vīrs, apskatīja manu draugu no visām pusēm, uzsita cieti ar vienu pirkstu uz pāris taustiņiem un noteica asā skaņā. Tai brīdī mani kas iesāpējās; es sajutu to apvainojumu, kas tika izteikts manam draugam. Līdz sirds dziļumiem aizvainota, piesēdos un rādīju, cik maigas skaņas mans pianīno vēl spēj dot.
“Nu jā, kad tā spēlē,” svešais gari noteica. Un tad – “nu labi!” Un noskaitīja uz galda nepatīkamās zaļās papīra zīmes – 33 tūkstošu rubļu (toreiz latu nebija). Kautkas sirdī neizsakāmi kremta, bet es turējos pie domas: “Nevar nekā grozīt, citas izejas nav, šī nauda vajadzīga dārgā flīģeļa iemaksai.”
Tad atskanēja telefona zvans – svešais vīrs ziņoja, ka tūlīt sūtīs nesējus pēc instrumenta. Šai brīdī man kļuva skaidrs, ko esmu izdarījuse, ka par 30 sudraba grašiem esmu pārdevusi savu bērnību, savu līdzšinējo dzīvi – sevi pašu! Kā senās bērnības dienās laimē, tā tagad izmisumā noglāstīju savu draugu un tad aizbēgu uz kādām tuvējām mājām, lai nebūtu klāt briesmīgajā brīdī. Bet liktens gribēja, lai es dzirdu šo brīdi. Lai noskaidrotu, kur atrodas nozudusi klavieru atslēga, man piezvanīja.
Nekad neaizmirsīšu šo šausmīgo skaņu telefona trubiņā. Laikam durvis uz trepēm bija jau atvērtas, jo tā savādi stipri atskanēja smago zābaku klaudzieni un zemās svešu vīru balsis. Ledaini, auksti, kā līķu nesēji iznes iz mājām mīļu cilvēku, tur uzsedza segu un nesa ārā manu uzticīgo draugu – draugu, kas nekad nebija sagādājis vilšanos, – manu ilgu gadu laimi…
Kur esi tagad, mans seno dienu lielais draugs? Brīnišķais Steinway-flīģelis ar 3 pedāļiem neremdēja manas skumjas pēc tevis. Es ilgi dzēnāju tavas pēdas un kad sadzenāju – piedod – neaizgāju! Man trūka atkal nodevīgo 30 sudraba grašu, lai tevi cienīgi savās mājās atvestu! Un ko gan es būtu teikusi tev uz brīdi tiekoties svešās mājās, kur apkārt ziņkārīgas acis, tev – ar kuru biju radusi runāt divatā! Nezinu, kur esi, vai skumsti. Man tevi atceroties vēl arvienu ir bezgala grūti.
Lūcija Garūta.
Tautai.
Tauta, tavs liktens bij tumsā tīts, Tagad tavs sapnis ir piepildīts, - Brīve ir tava, Latvija tava, Svešas varas pār tevi vairs nava! Tauta, tev uzausis brīves rīts; Nedomā: “viss nu ir piepildīts.” Pagātni paturi prātā arvienu, Vairāk tad jutīsi gaišu šo dienu. Sargi to zemi, ko pate sev ņēmi, Mīli to zemi, ko pate sev ņēmi, Dēliem viscēlajiem vadīt to ļauji, Nezāles ļaunas iz saknēm rauji! Dēli, kas dzimtenes likteņus vadat, Augstāk par sevi Latviju stādat! Smiltainē guldīto varoņu pēdas Turat pār visu, pār visu svētas!
Rakstīts 1932. g.