Tā bija milzīga lidojuma attīstības amplitūda, ko Lūcija Garūta piedzīvoja savā dzīvē. Savus sapņus viņa izteica mūzikā – dziesmās, operā. Kad tie sāka īstenoties, tie atkal rada atspoguļojumu viņas mūzikā – kantātē, dziesmās.
Bērnība. Sapņi par lidojumu
Plaša ir izjūtu gamma, kas ielikta mazajai Lūcijai šūpulī: just sajūsmu par tikko uzplaukušu pavasara ziediņu tuvējā Vērmaņparkā – līdz tāluma ilgām, veroties nakts debesu zvaigžņu mirdzumā. Jau tad viņai raisās melodijas, kuras vēl jāmācās pierakstīt.
Operai, skatuves mākslai Lūcijai un viņas māsām ir liela nozīme jau no agras bērnības. Opera tiek apmeklēta bieži. Tā tiek „uzvesta“ arī mājās, atveidojot kādas ainas un fragmentus no redzētā, gan sacerot savus sižetus un mūziku. Vēlak visas trīs māsas Garūtas jau ir saistītas ar Nacionālo operu ne vien kā klausītājas, bet arī tur darbojas: Lūcija ir koncertmeistare operdziedātājiem, vecākā māsa Olga dzied operas korī diriģenta Teodora Reitera vadībā un jaunākā māsa Erna dejo uz Operas skatuves.
Kopš bērnības Lūciju Garūtu fascinēja lidojums. Lidot. Un jau tad Lūcijai nākas sadurties ar lidojumu, kas var nest arī sarūgtinājumu un sāpes: mazais bērns bija izdomājis, ka var lidot, par spārniem izmantojot aiz muguras izplēstu palagu. Lēciens no skapjaugšas beidzās ar pamatīgu sasišanos …
Rīgas jūrmalā, kur ģimene pavadīja vasaras, tika demonstrēti pirmie lidojuma mēģinājumi. Latviešu entuziasti (piem., Eduards Pulpe, 18…-191…) ļoti ātri iekļāvās lidojumu attīstībā, kas bija sākusies gadsimta sākumā, saistoties ar citiem lidojuma aizsācējiem pasaulē. Šo sekmīgo darbu pārtrauca 1. pasaules karš. Tad nāca arī sāpīgā atziņa, ka spārnotajām sapņu mašīnām liek kļūt par kara posta līdzdalībniekiem.
Operas rašanās gaita
Garūtai, sirds domās, top iecere simfoniskam darbam. Tad pamazām rodas domas par operu Sidrabotais putns. Vēlāk tajā iekļaujas arī dziesma „Nākotnes cilvēks“.
Tā viss iepriekš minētais ir apvienojies vienā no nozīmīgākajiem komponistes darbiem – operā „Sidrabotais putns“ (1938), kurai viņa pati sacer libretu. Sižets ir traģisks – cilvēku savtīguma dēļ iet bojā gan mīlestība, gan lidaparāts „sidraba putns“.
Garūta nebija tikai sapņotāja par lidojumiem, zvaigznēm; viņa interesējās arī par to, vai tas, resp., kā tas ir tehniski iespējams. Strādājot pie operas, Garūta informējās par cilvēka reālām iespējām attālināties no Zemes tālākos lidojumos, kādā veidā ir iespējams pārvarēt zemes pievilkšanas spēku un vai eksistē tik spēcīgs materiāls putnam, kas tādu lidojumu izturētu. Te labs sarunu biedrs un konsultants bija māsas Olgas vīrs Roberts Krastiņš (1895–1976) – matemātiķis-fiziķis, kurš 20. gados bija stažējies Potsdamā (Vācijā) un ticies ar Albertu Einšteinu, ar kuru viņam bijusi laba sapratne.
Tāpat Garūtai, gadiem ejot, nākas apzināties, ka lidojuma attīstība gājusi tik straujiem soļiem, ka viņas opera vairs nav īsti atbilstīga laikam – kas nupat, pavisam nesen bijis sapnis, pat utopija, tagad īstenojās, kļūstot par daļu no realitātes.
Operas sižeta kopsavilkums
Operas varonis, jauns zinātnieks Mario, grib dāvāt cilvēcei pirmo zvaigžņu kuģi pasaulē:
„Jel ticiet man:
Tā diena nāks.
Kad lidot debess telpā
Mēs tāpat spēsim
Kā tagad pār okeāna viļņiem traukt.
Jel ticiet man:
Tā diena nāks,
Kad mirdzošās, tālās zvaigznes
Būs tikpat tuvas,
Kā tagad mums jūru krasti šķiet …“
Mario gatavojas realizēt savu ieceri un iepazīstina ar to finansistus, cerēdams uz viņu atbalstu. Tie Mario nosauc par fantastu, pat par murgotāju. Tikai viens no viņiem, vienmēr pašpārliecinātais Stonsons, ir ar mieru atbalstīt pārdrošo projektu – kā vēlāk izrādās, savtīgos nolūkos.
Priecīgo ziņu Mario steidz pavēstīt savai bērnības dienu draudzenei, vistuvākajam cilvēkam – Elgai. Abu sapņi jau kopš bērnības tiekušies pretī zvaigznēm.
Rit darbs pie lidaparāta būves. Mario kabinetā sastopas Elga un Stonsons. Bagātnieka domas un jūtas jau sen pieder Elgai. Tagad viņš redz iespēju Elgu iegūt, solot viņai visas pasaules bagātības. Kad meitene noraida viņa piedāvājumus, Stonsons draud, ka kuģis – sudrabotais putns – nekad netrauksies Visumā.
Drīz kuģa būve tiek pārtraukta, jo pietrūkst naudas strādnieku algām. Daļa darbinieku atsakās strādāt, daļa tomēr nešaubīgi tic Mario vīzijai, ir gatavi to atbalstīt. Elga viņu mierina:
„Ir arī cita dzīve …
Kādēļ mēs meklējam laimi tur
tālā bezgalības telpā,
ja tepat uz zemes ir laime!“
Mario protestē – ja sabrūk skaistais mērķis, tad nav vērts dzīvot. Elga sāpīgi izjūt, ka viņai nav nozīmes Mario dzīvē. Viskritiskākajā brīdī, kad strādnieki grasās pārtraukt darbu, Elga nolemj upurēt sevi Stonsonam, lai sudrabotais putns tomēr spētu aizlidot Visuma tālēs.
Pēkšņā, neizprotamā Elgas aiziešana satriec Mario. Tagad viņam zvaigžņu kuģis šķiet tikai auksts metāls, kam nav sirds. Viņš iztēlojas Elgas kāzas un viņam šķiet, ka kāzu korālis skan un skan, pārmācot mašīnu darba troksni. Tikai tagad viņš saprot, ko zaudējis. Šī vīzija Mario nedod miera, kā nemaņā viņš satver darba plānus un dodas uz angāru pie sudrabotā putna.
Pa to laiku kāzu namā skan valsis, viesi apsveic jaunlaulātos. Kad tālumā uzblāzmo liesmas, Elga saprot, ka deg angāri, un izmisusi dodas turp. Mario tiek iznests no liesmām. Viņš nesaprot, kādēl viņam būtu jādzīvo tālāk, ja zudusi Elga un sidrabotais putns. Elga stāsta mirstošajam Mario, kādēļ bijis vajadzīgs šis upuris. Mario redz liesmas, bet viņam šķiet, ka tie ir sudraboti spārni, kas aiznesīs viņu un Elgu pretī zvaigznēm … Elga traucas uz angāriem, lai izglābtu Mario darba plānus, bet pār viņu sabrūk degošā celtne. Kad atsteidzas Stonsons, viņš saprot notikušo.
Visi pulcējas ap mirstošo Mario, ticēdami, ka reiz tomēr Nākotnes cilvēka sapņi piepildīsies:
„Reiz atnāks tā diena,
When the stars will be close to humanity.
Ar savu darbu
mēs pavērsim ceļu.
Nākotnes cilvēk, tev.“
Operas librets, dramaturģija, harmoniskā valoda
Garūta pati veidojusi operas libretu un dziedājumu tekstus. Operā risinātas žanram raksturīgās dramaturģijas sarežģītās problēmas. Tēma tad bija jauna, neskarta un drosmīga. Un – neviens komponists pasaulē vēl nebija iedomājies stāstīt par cilvēku, kas pašaizliedzīgi gatavojas iekarot Visumu – reāli, radot lidaparātu. Šī tēma tad vēl tikai pamazām sāka risināties zinātnieku darbos. Mūzikā līdz tam tas iezīmējies kā vien kas cildens, debešķīgs, nevis astronomiski tverams, kas reāli veicams. Vēl arī Ikars, kurš sev spārnus darina.
(Nākotnes cilvēks - tas ir gadsimtu mijas ideāls. Sapnis. Tagad var skatīt – cik tālu tas ticis. Vai tas tiek vēl apzināts un gaidīts. - )
Lūcija Garūta ielika visu sirdi un jūtas, lai attēlotu operas tēlos sapņu un realtātes sadursmi, kad materiālu apstākļu dēļ iet bojā zinātnieka darbs. Komponiste radījusi operu ar dziesmām, ārijām, ansambļiem, kori veidoti pēc visiem operas uzbūves likumiem. Tradicionālās operas shēmas komponiste piepildījusi ar pāri plūstošām jūtām un iedvesmu. Katram tēlam ir zīmīgi raksturojumi, vadmotīvi, kuri ir dažādi variēti, atrodot tiem jaunu un atkal jaunu izteiksmes veidu. Turklāt visi vadošie tēli veidoti muzikāli dramaturģiskā attīstībā: operas darbības gaitā pārveidojas un mainās Mario, Elgas un Stonsona un citu raksturojumi, tāpat arī vadmotīvi – Nākotnes cilvēka, lidojuma sapņa un mīlestības tēmas.
Nozīmīga loma operas muzikālās dramaturģijas veidošanā ir harmoniskajai valodai. No krāšņām diatoniskām un alterētām harmonijām, pat vienkāršiem dziedājumiem ar pentatonikas iezīmēm ekspozīcijā, līdz ar traģisko operas darbības pagriezienu harmoniskajā valodā, mērķtiecīgi ienāk tritonu harmonijas, hromatismi, kas mūzikā uzsver nenovēršamo, ko nes liktenis.
Operas vēsture, tās uzveduma liktenis
Operas „Sidrabotais putns“ klavierizvilkumu Garūta pabeidz 1938. gadā. LNO jau gatavojās darbu uzņemt savā repertuārā, bet tad – laikam, cik var spriest, streika dēļ, kurš notiek operas gaitā – iestudējums tiek atlikts. Sākas karš, un opera paliek neiestudēta.
Otrā, līdz šim zināma, iestudējuma iespēja bija 1958. gadā, kā tagad uzzinām no kādas L. Garūtas vēstules Regīnai Pumpurai:
„… Zini, daudzas no cerībām attiecībā uz manu darbu ir pagaidām sabrukušas. Tu, laikam, zini, ka mana opera „Sidrabotais putns“ bij pieņemta operas repertuārā uz 1958. gadu. Nedēļu pēc tam mainījās direkcija. […] Vispirms bij paredzēts, ka jaunā direkcija kopā ar Kult. Ministrijas pārstāvjiem noklausīsies vēlreiz operu. Bet dir. Meija izlasīja iepriekš libretu, – kaut kas ideoloģijā viņam nepatīkot. Tā nu es līdz spēlēšanai vēl neesmu tikusi. Manam putnam būs atkal jāgaida, bet viņš jau pie tā ir pieradis, jo 18 gadus jau viņš gaida, kad varēs lidot. […]“
1960. gadā sākta jauna redakcija. Kā konsultante tekstam 1961. gadā tika uzaicināta dzejniece Mirdza Ķempe, bet nekādas lielas izmaiņas netika ieviestas ne libretā, ne tekstā, kurus bija rakstījusi pati komponiste. Tas, laikam, bija tolaik nepieredzēts un arī nepieļaujams precedents, ka arī libretu un tekstu rakstījis pats autors vien.
Trešais plāns uzņemt operu repertuārā bija 1964. gadā, kas lasāms arī tā laika presē, bet arī šoreiz uzvedumu atceļ, kas bija liels trieciens Lūcijai Garūtai.
Var tikai apbrīnot komponistes stipro garu un spēku, ka viņa sāk darbu pie oratorijas Dzīvā kvēle ar Raiņa dzeju, kura veltīta dzejniekam simtgadē „Saules un brīves dziesminiekam Rainim“ – nozīmīgs skaņdarbs, kas arī vēl nav radis adekvātu vērtējumu un vietu latviešu mūzikā.
„Viņš lido!“
L. Garūtas kantāti "Viņš lido!" (1961) parasti piemin vien kā veltījumu pirmajam lidojumam. Koncertā kantāte skanējusi tikai vienreiz (ir ieraksts, bet ļoti nekvalitatīvs).
Bēdīgi, ja šī kantāte tiek piedēvēta kā L. Garūtas „reveranss“ tā laika varai, kā to nācies lasīt gan Rietumu presē 1960-tos gados, gan arī Latvijā - vēl pavisam nesen. Kā gaišs atspēkojums tam ir Ingrīdas Zemzares raksts 2002. gada 21.maijā laikrakstā „Dienā“.
Tas ir pat traģiski, jo skaidrs, ka šo vārdu runātāji šo kantāti, laikam, nav dzirdējuši, ne arī ieskatījušies nošu partitūrā, un nav kaut vai palasījuši tās tekstu […] Kas ir, praktiski, apolitisks. Vienīgais, ko esmu tajā kaut ko tādu varējusi atrast ir: „padomju cilvēks“ (te domāts Jurijs Gagarins), kas lidotājs arī IR, – tāpat kā mēs visi tolaik tā tikām saukti, jo arī mitām tajā pašā valstī. – Arī pie šī teksta tika pielikts dzejnieces Mirdzas Ķempes pārskatījums, tāpat kā pie operas „Sidrabotais putns”, iespējams, ka šis vienīgais vainīgais… vārds arī radās šīs konsultācijas laikā, lai teksts būtu atbilstošāks pastāvošajai varai…
Manā vārda dienā 1976. gadā – nepilnus četrus mēnešus pirms savas aiziešanas 1977. gada 15. februārī – Garūta man uzdāvināja tikko iznākušo grāmatu par Gagarinu [Lidija Obuhova „Gadsimta mīlulis”, 1976, „Liesma”], kurā ierakstīja visu kantātes tekstu. Šajā tekstā jēdziens „padomju cilvēks“ nav:
„Viņš lido!
Viņš lido!
Uz zvaigznēm!
Uz tāli!
Rīta agrumā satrauktas balsis ceļas,
Kā šalcošs vilnis pāri Zemei veļas:
Uz tāli! Uz zvaigžņaino tāli,
Uz tāli! Kur cilvēks vēl bijis nav,
Drosmīgais, varenais
cilvēks trauc!
Māte– Zeme! Zeme – Māte!
Neskumsti, ka dēls Tavs zvaigžņu tālē trauc!
Māte-Zeme! Zeme – Māte!
Bezgalības ilgas viņu tālē sauc!
Spožo zvaigžņu gaismā,
Tumšās telpas baismā,
Mīļodams Tevi, aizmirsdams sevi
Vēro viņš lāsmainos lokus ap Tevi.
Māte– Zeme! Zeme – Māte!
Un visa zeme sastingst ilgu gaidās,
Vai nāks viņš atpakaļ?
And all hearts share the same thought:
Will he return?”
„Viņš lido!
No zvaigžņu tāles viņš lido atpakaļ uz zemi!
Viņš nāk jau!
No zvaigžņu tāles viņš lido nāk jau uz zemi!
Sārtu liesmu apvīts
Lejup nāk jau Debesskuģis!
Sārtu liesmu apvīts
Nedeg! Nedeg Sirdabputnis!
No tāles, no svešās tāles,
No tāles, kur Cilvēks vēl bijis nav
Drosmīgais, varenais cilvēks nāk!
Māte– Zeme! Zeme – Māte!
Zvaigžņu Dēls Tavs
Tāluma vēstis
Cilvēcei nes!
To humanity!”
Stāsts "Viņš lido!" – Garūtas paša vārdiem
Par kantātes Viņš lido! tapšanu visdzīvākais atainojums ir Garūtas pašas rakstītajā – vēstulē dziedātājai Mildai Brehmanei-Štengelei 1973. gada 27. jūlijā:
„Mīļā Mildiņa!
[…] Visu pagājušo nedēļu dzīvoju Dziesmas svētku noskaņā. […] arī es dabūju Dziesmas svētku tapšanai roku pielikt: Dziesmu karā Leonīda Vīgnera koris atskaņoja manu „Viņš lido!“. Tā kā dziesmu karā simfoniskā orķestra nav, tad uzrakstīju orķestra partijas izveidojumu 2 klavierēm. Pašās jūnija beigās dabūju zināt, ka būtu vēlams izveidojums 2 klavierēm. Rakstīju lielā aizrautībā no 1.–5. jūlijam. Bija daudz ko rakstīt, bet bija liels prieks […]
Uzausa atmiņā tās dienas, kad es 1961. gada vasarā te tumsā mēnesnīcā dziedāju un spēlēju:
Māte – Zeme, neskumsti, ka dēls tavs zvaigžņu tālēs trauc!‘
Bij tik gaiši atcerēties tās dienas, kad varēju aizrautībā stundām spēlēt. Vēl aizkaru vasarnīcā nebija. Mēness gaismas pilna bija istaba. Tas bija neaizmirstami skaisti! […] “
Ērģelnieks Tālivaldis Deksnis 2012. gadā atcerās, ka viņš piedalījies kantātes „Viņš lido!“ atskaņojumā kopā ar L. Vīgneru kādā Latvijas baznīcā. Kantāte ir atskaņota Rīgas radio arī vēlāk (skat. „Rīgas Viļņi“), tātad eksitē(ja) ieraksts, kas atbilst radio atskaņojumam.
Par to, kāpēc šī kantāte netiek plašāk dziedāta, ar Garūtu netikām pārrunājušas. Atceros gan vairākkārt stāstīto par kantātes tapšanu. Visupirms jau lielo prieku un pārdzīvojumu, ka sapnis piepildījies – cilvēks lido! Izdzirdot radio šo ziņu, Garūta pat izmisīgi ķērusi rakstāmo, meklējusi papīru (tie kā parasti steidzīgos gadījumos rokās nedodas), lai pierakstītu lidotāja vārdu, lai to neaizmirstu. Pēc tam par to runājot pasmējāmies, jo vajadzēja jau saprast, kā tā nav ziņa, ko ziņos tikai vienreiz. Tas pierāda kāds satraukums un samulsums komponistei toreiz bija.
Tāpat Garūta sekoja, cik tas toreiz bija iespējams tā laika presē un TV, amerikāņu lidojumam uz Mēnesi un pastaigai uz tā. Vēlāk viņa ļoti pārdzīvoja kosmonauta Jurija Gagarina traģisko nāvi.
Dziesma Kaija brīnišķā ir veltīta Valentīnas Tereškovas lidojumam – pirmajai sievietei kosmonautei. Arī šis skaņdarbs ir patiesa prieka pilns. Reizē apliecinājums par sievietes vietas un lomas izmaiņām 20. gadsimtā. Tā ierakstīta televīzijā - Jāņa Zābera aizrautīgā dziedājumā, komponistei pašai pie klavierēm esot.
Garūtas vēlējums [Māksla. Nr. _, 1972]
„ […] Un vispēdēji, lai man vēl atļauts izteikt vēlējumu. […]
Vienmēr sirdī jāpatur bijība pret mākslas cildenumu, apziņa, ka māksla ir jau sirmā senatnē rasts cilvēces dārgums, ko izauklējušas paaudžu paaudzes, arvien mākslas darbiem jaunus veidus rodot.
Mākslā cilvēks ir spējis izteikt sevi, rast ceļu uz citu cilvēku sirdīm; māksla ir palīdzējusi cilvēkam kļūt cildenākam, pilnveidojot sevi. […]
Kas savu dzīvi mākslai veltī, tam māksla vairāk jāmīl par sevi pašu […].
Vēlos teikt: ir jābūt drosmei pielietot krasus izteiksmes līdzekļus, ja radošais mākslinieks jūt, ka viņa mākslas darbs to prasa; bet ir arī vajadzīga drosme atteikties no tiem, ja tie nesaistās ar mākslinieka radošo ieceri vai runā retī radošā mākslinieka iekšējai būtībai. – Nemirstīgi ir palikuši tie darbi, kurus apgarojusi cilvēka sirds.“
Lūcijas Garūtas vecākās māsas mazmeita
Daina Pormale
2013./2018.